Veco mājvietu potenciāls bioloģiskās daudzveidības veicināšanā Latvijā
2025. gada 23. jūlijs
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kas notiek ar vecu lauku viensētu, kura gadu desmitiem netiek apdzīvota un ar laiku ieaug starp kokiem un krūmiem? Diemžēl Latvijā šādas mājas nav retums – cilvēku skaita samazināšanās un iedzīvotāju vēlme dzīvot tuvāk pilsētai, kur ir pieejama infrastruktūra un dažādas ērtības, ir veicinājusi lauku viensētu iztukšošanos, un šobrīd visā Latvijā ir neskaitāmas vecas un pamestas mājas, kas jaunus īpašniekus tā arī nav sagaidījušas. Kas notiek ar šādām mājām – vai tās tiek atstātas aizmiršanai, tiek nojauktas vai daba atņem atpakaļ to, kas tai pieder? Vai šīs vietas vajadzētu attīrīt un atdot lauksaimniecībai vai tieši otrādi – ļaut tām dabiski ieaugt un pārtapt par mežu, kas kļūst par daļu no savvaļas ainavas?
Unikāls mikrobiotops un kultūrvēsturisks mantojums
Vecajām mājvietām ir liels potenciāls – ne tikai kā kultūrvēsturiskiem objektiem, bet arī kā dzīvotnēm augiem, kukaiņiem, putniem un mazajiem dzīvniekiem. Pamestas mājas un to apkārtne, kur cilvēka darbība vairs neiejaucas, kļūst par nozīmīgām oāzēm bioloģiskajai daudzveidībai. Vecas augļu koku rindas, aizauguši dīķi, sabrukušu šķūnīšu atliekas – tas viss var kļūt par nozīmīgu patvērumu sugām, kuras mūsdienu lauksaimniecības ainavā vairs tik viegli nespēj atrast sev piemērotu vidi. Šīs mājvietas veido savdabīgus mikrobiotopus – vietas, kur līdzās pastāv seni, reiz stādīti koki (liepas, ozoli, kastaņi), introducētās sugas, un aizaugušās alejas, kas atgādina mazus parkus. Šādā vidē labprāt ligzdo dobumperētāji – pūces, zīlītes, dzeņi un sikspārņi, kuriem ir nepieciešami veci koki un klusums. Tā ir bioloģiski unikāla vide, ko parasts mežs vai tīra lauksaimniecības zeme nespēj sniegt.

Vecās mājvietas – vieta ar vēstures elpu
Staigājot pa mežu un netīšām atklājot senas mājvietas, koku alejas vai piebraucamos ceļus, kas ved uz kādreizējo sētu, ir patīkams pārsteigums. Mēs varam sakopt šīs vietas, saglabājot vēsturisko struktūru – ierokot bīstamos graustus, atstājot vērtīgos kokus un ceļu kontūras, veidojot harmonisku ainavu, kas ir gan estētiski pievilcīga, gan ekoloģiski bagāta. Mēs, SIA PK Mežs komanda, varam lepoties ar vairākām šādām sakoptām vecajām mājvietām mūsu īpašumos un, pateicoties vienai šādai viensētai, kur tika atjaunots dīķis, iztīrīti krūmi, atrasti un saglabāti dižkoki, ierīkots neliels celiņš un apkārt apstādīta jaunā mežaudze, mēs ieguvām balvu „Zelta čiekurs” sakoptākā meža īpašuma nominācijā. Šis piemērs lieliski parāda – ne viss ir jāpārvērš par lauksaimniecības zemi vai monolītu mežu. Mēs aicinām pret šīm vietām izturēties ar pietāti un cieņu ne tikai lauksaimniekiem un mežu īpašniekiem, bet arī visai sabiedrībai kopumā.
Dažkārt vislielākie atklājumi mežā rodas netīšām – uzdurties vecai, sakoptai muižas vietai ir kā ceļojums laikā. Taču, lai šādas vietas saglabātos, ir jābūt arī sabiedrības izpratnei – šīs teritorijas nav domātas kvadricikliem vai sporta motocikliem. Tās ir jāaizsargā un jānovērtē kā nozīmīga daļa no Latvijas dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma.
SIA PK Mežs
iestājas par tālredzīgu un ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, kur harmoniski apvienojas cilvēka saimnieciskās intereses, dabas daudzveidība un vēsturiskās vērtības.
